Ruperts Šeldreiks
par zinātni, cilvēces nākotni, brīvo gribu un Dievu
Grāmatā "Zinātnes maldi" Jūs atsaucaties uz daudziem fascinējošiem pētījumiem un faktiem par dzīvo dabu, ķīmiju un fiziku, kuri zinātnei liek meklēt jaunas paradigmas - kā morfoģenētiskie lauki. Kurš no atklājumiem jums pašam ir licis brīnīties visvairāk un visvairāk licis apšaubīt klasisko zinātni?
Es nonācu pie saviem diezgan herētiskajiem zinātniskajiem uzskatiem, strādājot Kembriždā, pētot augu attīstību. Man interesēja, kā notiek lapu un stumbru, un dzinumu, sakņu attīstība.. un ziedu. Es strādāju ar augu hormonu auksīnu, kas ķīmski zināms kā indola etiķskābe, un nonācu pie vairākiem atklājumiem, tāpat kā mani kolēģi, kas tolaik darbojās šajā laukā. Taču es aptvēru, ka tas, ko zinām par hormoniem un ķīmiskām vielām, ir ļoti vispārīgs. Tas ir līdzīgi, kā izprast ēku kanalizācijas sistēmas – visām ēkām ir caurules un izlietnes, un tualetes, un tā tālāk.. un krāni. Santehniku var atrast gan milzu debesskrāpjos, gan mazās mājās, bet kanalizācijas sistēma neizskaidro mājas vai debesskrāpja formu. Ēkas plānojums ir kas cits. Un bioloģijā šis koncepts, kas apskata augu un lapu formu un ziedus, un dzinumus un tā tālāk, bija iesakņojies kā jēdziens “morfoģenētiskais lauks”, bet neviens nezināja, kā šie formu-veidojošie lauki darbojas.
Es biju neizpratnē par šo kādu laiku, un tad es atskārtu, ka, ja tiem būtu atmiņa un tie varētu tikt pārmantoti, daudzi aspekti bioloģijā kļūtu vieglāk saprotami. Un tad es sapratu, ka tas attiecas arī uz rīcību – instinkti izskatās pēc sugas kolektīvās atmiņas – un arī uz parastu atmiņu. Mūsu atmiņas iespējams ir mazāk atkarīgas no notikumu pēdām, fiziskām pēdām smadznēs, bet vairāk no sava veida rezonanses ar sevi-pašu-pagātnē. Lūk, tas lika man paskatīties uz lietām pavisam jaunā veidā. Es arī arvien vairāk apzinājos mehāniskā, materiālistiskā pasaules uzskata, kas joprojām dominē zinātnē, postošo ietekmi uz mūsu attiecībām ar dabisko pasauli. Dabiskā pasaule nav mehāniska, nedzīva un mašīnveidīga. Tā ir organiska un dzīva. Izveidojot nepareizu teoriju par dabu, mēs esam radījuši milzīgu nelīdzsvarotību starp sevi un pārējo dabu, kas atklājas klimata pārmaiņās un dabas masveida bojāejā, un tā tālāk. Arī tas bija viens no šīs grāmatas motivējošiem aspektiem.
Un tad, jo vairāk es domāju par dažādiem zinātnes aspektiem, jo vairāk es aptvēru, ka materiālistiskais pasaules uzskats, kas attīstījies 19. gadsimta beigās, ir kaut kas, no kā zinātne ir izaugusi. Mums ir jāiet tālāk, un mēs atgriezīsimies pie priekšstata par dabu, kā dzīvu un organisku, apveltītu ar atmiņu un attīstību, tai iekšēji piemītošu radošumu, kas ir pasaules uzskats, uz ko norāda mana grāmata.
Filosofijā un austrumu senajā literatūrā jau sen notiek diskusijas par brīvo gribu. Bīvās gribas jautājumu risina arī mūsdienu zinātnē. Vai un kādā mērā morfoģenētiskā lauka teorija paredz brīvās gribas esamību?
Šis ir ļoti sarežģīts jautājums, jo brīvā griba ir viens no filosofijas mūžīgajiem jautājumiem. Filosofs Imanuels Kants ir teicis, ka Dievs, brīvība un nemirstība ir trīs mūžīgaie folosofijas jautājumi. Ir daudz viedokļu par brīvo gribu, personīgi es uzskatu, ka brīvā griba mums zināmā mērā piemīt. Patiesībā, ja mums tās nebūtu, visa tiesu sistēma un izglītības sistēma sabruktu, jo tās pieņem, ka cilvēkiem piemīt zināma brīvības pakāpe izvēlēties, ko viņi dara un ko viņi mācās.
Morfo-ģenētiskie lauki ir nenoteikti. Tās ir varbūtību struktūras, tās ietekmē notiekošo, ietekmējot varbūtības. Un katrā organizācijas līmenī ir augstāks un zemāks līmenis. Piemēram, manas aknas organizē aknu lauks, taču tas ir iekļauts visa mana ķermeņa laukā. Savukārt aknu lauks ietver sevī aknu šūnas, kurām arī ir savi organizējoši lauki. Līdz ar to, ir tāda kā organizējošo lauku hierarhija. Katrā līmenī pastāv nenoteiktība jeb brīvība, ko var ietekmēt augstāks līmenis. Tātad, kas notiek manās aknās, ir atkarīgs no visa mana organisma uzvedības un tā, ko es ēdu un ko es dzeru, piemēram.
Tātad determinācija pastāv visos līmeņos – augstākā un zemākā – bet sistēmā vienmēr ir zināms daudzums nenoteiktības. Ja mēs domājam par sevi, kā par augstāka līmeņa būtni, augstāko Es vai sevi kā veselumu, vai apziņu, caur kuru mēs nolemjam, ko darīsim, teiksim vai domāsim, tas var iedarboties uz zemāka līmeņa sistēmām smadzenēs, ietekmējot, ko tās dara. Tātad, es domāju, ka mums ir brīvā griba, un es domāju, ka visai dabai visos līmeņos piemīt noteikts daudzums nenoteiktības, kas atstāj to atvērtu brīvībai izvēlēties.
Kāda ir jūsu prognoze mūsu civilizācijas attīstībai - vai mūs sagaida jauni zinātnes atklājumi? Kuri no šiem - hipotētiskajiem - zinātnes atklājumiem, Jūsuprāt, būtu nākamais lielais solis realitātes izpretnē?
Mana grāmata ir mēģinājums parādīt ceļu, pa kuru, manuprāt, zinātne varētu iet, virzoties prom no dogmatiskā materiālisma, kas mūsdienās dominē zinātniskajā domāšanā. Būtībā tas ved mūs uz pasaules uzskatu, kurā daba ir dzīva. Viss Kosmoss ir kā augošs organisms, nevis mehānsims. Zeme ir kā organisms, Saule un Saules sistēma un galaktika ir kā organisms. Un, protams, dzīvi organismi nav KĀ organismi, tie IR dzīvi organismi, nevis mehānismi.
Tātad, tas ir daudz dzīvāks skatījums uz dabu, ar lielāku savstarpējās saiknes izpratni un, līdz ar to, lielāku izpratni, ka mūsu prāti neatrodas iekšā smadzenēs, nav mūsu smadzeņu aktivitātes blakusprodukts, bet gan sniedzas tālāk par mūsu galvām, tie ietiecas apkārtējā vidē caur katru uztveres aktu. Skatījums uz indivīdu savstarpējo saistību, kas ļauj sazināties no attāluma un ļauj mijiedarboties no attāluma, kas var izpausties tādos fenomenos, kā telepātija.
Dabai piemīt atmiņa, dabas likumi ir vairāk ieradums un kolektīvā atmiņa, piemītoša katrai sugai, lai katrs indivīds, kā jūs un es, varētu vienlaikus pasmelties no kolektīvās cilvēces atmiņas, gan dot ieguldījumu tajā. Tas pats attiecas uz visu sugu indivīdiem. Viņiem visiem ir kolektīvā atmiņa, no kuras viņi ir atkatīgi. Ģenētika ir daļa no mantojuma, kolektīvā atmiņa ir daudz lielāka daudzu fenomenu, kā forma un instinkti, daļa.
Un visbeidzot, es domāju, ka mēs nonākam pie skatījuma uz visu Kosmosu kā ne tikai organisku, evolucionējošu, bet arī radošu. Un evolūcija ir saspēle starp radošumu un ieradumu un mūsos visos notiek šī saspēle.
Kā Jums šķiet, vai cilvēks jebkad varēs pilnībā izprast eksistences būtību?
Kā personīgi Jūs skaidrojat jēdzienu “Dievs”?
Es uzskatu, ka eksistences pamata būtība ir apziņa. Materiālisms apgalvo, ka eksistences pamatā ir neapzinīga matērija. Un tas ir viens no veidiem, kā skatīties uz realitāti. Bet tas nozīmē, ka apziņu ir praktiski neiespējami izskaidrot, tajā skaitā, mūsu pašu ikdienas apziņu, un tas ir iemesls, kāpēc pati cilvēciskas apziņas eksistence no materiālisma skatu punkta prāta filosofijā tiek uzskatīta par neatrisināmu - mums vispār nevajadzētu būt apzinātiem. Savukārt, ja mēs sākam no idejas, ka apziņa ir fundamentāla dabas pazīme, ka apziņa piemīt dabai visās pašorganizējošās sistēmās un tā aptver dabu, šāds skatījums teoloģijā tiek saukts par panenteismu. Dievs ir dabā un daba ir Dievā, un Dievs ir apzinīgs. Respektīvi, lai kas būtu Dievs, Dievs ir apzinīga būtne, un visās reliģijās ir ideja, ka eksistences pamata būtība ir apzinīga.
Budismā galējais stāvoklis ir apziņas stāvoklis – nirvana jeb tukšums, kas nav vienkārši "nekas", bet ir apziņas pieredze. Hinduisma skatījumā eksistences būtība ir esība, apziņa, svētlaime (sat-chit-ananda). Augstākajai apziņai ir trīs galvenie aspekti – esības pamats (tas, kas zina), tas, kas var tikt izzināts, un tas, ko sauc par svētlaimi vai kustību, vai enerģiju. Kristietība realitātes būtību jeb Dievu apraksta kā Svēto Trīsvienību, kas man šķiet ļoti jēgpilni, nozīmīgi un pārliecinoši. Dievs Tēvs ir esības pamats. “Es esmu tas, kas es esmu,” Dievs saka Mozum Vecajā Derībā – apzinīga būtne tagadnē. Logoss ir drīzāk kā platoniskā formu un ideju pasaule – tas ir viss, kas var tikt izzināts, ko hinduisti sauc par vārdu-formām (nama rupa). Tātad absolūtā apziņa var izzināt visu, kas ir, un viss var tikt izzināts, jo ir zinātājs, kas to var izzināt. Un abi – izzināmais un izzinātājs – ir Dievišķā aspekti. Bet šie aspekti paši par sevi būtu statiski, tāpēc trešais princips ir Svētais Gars, kas izpaužas dabā kā enerģija, kustība, pārmaiņas, vējš, elpa, gaiss, elektriskā strāva. Viss, kas saistīts ar plūsmu, mainīgumu, aktivitāti, esošo ir Dieva kā Svētā Gara aspekts, kas ir kustinošais princips, kas liek lietām mainīties un darboties. Un šie trīs aspekti ir savstarpēji saistīti.
Metafora šim principam ir runāšana. Šobrīd es esmu runātājs un jūs varat dzirdēt manus vārdus.Vārdiem ir forma, nozīme, struktūra un savstarpēja saistība, kas padara to atšķirīgu no citiem vārdiem, bet jūs nedzirdētu nevienu no šiem vārdiem, ja es runājot neizelpotu. Elpa ir Gara plūsma. Ja es tikai elpoju, ir tāds kā fona troksnis, bet nav vārdu. Ja es tikai domāju vārdus, ir klusums, tie neizpaužas pasaulē. Tātad, lai vārdi būtu aktīvi izpausti, ienāktu pasaulē, ir jābūt Gara plūsmai jeb elpai un arī logosam (formām, apveidiem, vārdiem, struktūrām, vārdu nozīmēm), un ir jābūt runātājam, kas stāv pāri tiem abiem.
Tā, manuprāt, ir pamata metafora, kas atspoguļo Svēto Trīsvienību, un es uzskatu, ka tas ir labākais priekšstats, kādu mēs varam izveidot par galējo realitāti jeb Dievu.
Daži kristīgie mistiķi, kā Meistars Ekharts, viduslaikos ir teicis, ka pats fakts, ka mēs spējam noformulēt šādu koncepciju, nozīmē, ka tas ir ierobežots. Mūsu prāti, protams, ir daudz ierobežotāki nekā realitāte kopumā. Tas, ko viņš sauca par Dievapziņu, ir ārpus jebkādiem kocepcijām, aiz vārdiem un formām, un šī galējā realitāte ir tas, ko mēs nespējam aptvert vai izdomāt. Lai arī mēs varam, iespējams, to pieredzēt ar mistisko intuīciju, tas nav aizsniedzams ar koncepcijām, domām un idejām. Bet Dievs, kas ir mijiedarbībā ar pasauli, ir trīsvienīgs Dievs daudzās dažādās reliģiskajās tradīcijās, un ir visā un vienlaikus pāri visam dabā.