PĒTERIS KĻAVA 

 

“Strādājot no 1989.gada BKUS Reanimācijas nodaļā un Latvijas Katastrofu medicīnas centrā, nācies ļoti daudz redzēt dzīves piedāvātos izmisumus, nesamierināšanos, domāt par dzīvības vērtību, prāta niecību un nevarību.

Kāpēc dzīve notiek tieši tā? Kas ir jēga? Un vai vispār tāda ir? Vai dzīve tiešām nevar būt bez ciešanām? Kas ir mūsu bērni?

Sešus gadus vadot LTV raidījumu “Šeit un tagad” Ļoti maz bija iespēja pārrunāt šo nozīmīgo vārdu savienojumu Šeit un tagad. Bet jūtu, ka ļoti daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju – tie varētu būt 60 000 – interesējas par fundamentāliem garīguma, psihes un zinātnes jautājumiem. Kāpēc es minu šo skaitli? Zinātne izsaka varbūtību, ka ikvienā sabiedrībā apmēram 3 – 4% cilvēku piemīt “Dieva gēns” vai garīguma izziņas gēns. Te arī ir tie 60 000 – 3 % no 2 miljoniem Latvijas tautas.

Ir 84 000 psiholoģisko tipu. Vai mums visiem – tik dažādiem – var būt vienāda izpratne par laimi, patiesību un jēdzienu Dievs? Neapzinātajā kolektīvajā apziņā pār cilvēci valda bailes, kuras sekas ir alkatība un agresivitāte, tāpēc cilvēki mēģina paslēpties reliģijās, filozofijās, dzejā, zinātnes pētījumos vai baudās. Bet viedums piedāvā iepazīt sevi, kas arī ir dzīves jēga. Sevis realizāciju varētu definēt kā apskaidrības jeb apgaismības stāvokli, un tas nenozīmē, ka tā ir izolēšanās no eksistences. Augstākais viedums aicina integrēt apgaismības stāvokli ar dzīvi.

 

Tā arī mēs ar ierobežoto psiholoģisko uztveri eksistenci sadalām savās mazajās patiesībās, par kurām pat lejam asinis un upurējam bērnus. Tajā pašā laikā, sirds dziļumos visi gribam to augstāko, vienīgo mīlestības Dievu – kristietībā to sauc “savienoties ar Kristu”, Indijā “savienoties ar pirmcēloni Brahmanu”, Tibetā to sauc par “pirmatnēja stāvokļa apzināšanos”, budismā tas nozīmē “realizēt sava prāta dabas spožo tukšuma gaismu”.

Es ceru, ka katrs no jums varēs piemērot sev kādu no piedāvātajām praksēm, meditācijām un teorijām, lai labāk justos, saprastu sevi un attīstītu līdzjūtību, veiksmīgāk vadītu savu intelektuālo dzīvi.

Izmaiņas, pasaulē, valstī sākas no katra cilvēka spējām apzināties savu apziņu (kas būtībā nav viņa apziņa) un tās radošo potenciālu. Un tikai attīstot absolūto līdzjūtību, ir iespējama šo milzīgo apziņas enerģiju attīstīt un izmantot atbildīgi.

BIEDRĪBAS MĒRĶIS ir dot iespēju uzzināt – tiem, kas ir sākuši domāt par jautājumiem, kurus mums nav mācījuši ne skolā, ne vecāki, ne vecvecāki, bet kuri mums neizbēgami ir uzkrājušies dzīves laikā. Tie ir jautājumi, kas saistīti ar eksistences un personas attiecībām.

 

Iespējams, mūs visus vieno ne tikai prieki, bet arī vilšanās. Atkarībā no mūsu eksistenciālās sevis apzināšanās pakāpes un meklējumiem, mēs sākam uzdot jautājumus par dzīves jēgu.
Man intuitīvi šķiet, ka Latvijā ir cilvēki, kas neapzināti jau ir nonākuši pie lielajām patiesībām. Un, runājot ar viņiem, esmu ievērojis, ka mēs visi atduramies pie lielas nezināšanas sienas. Arī es.
Tas, ko es vēlos, ir dalīties savās atziņās – ne jau atklāt galējo patiesību, bet uzrādīt interesantus un kvalitatīvus zināšanu avotus.
Jēga, protams, nav nepārtraukti vilties un būt pesimistiskiem, bet caur izpratni spēt nointegrēt sansāras bezjēdzīgās eksistences riteni un pelēkās ikdienas ļoti daudzos priekus.